Tos atdot jums bija mans pēdējais prieks. Pie pirmajiem vārdiem jūs pārtraucāt mani Un samulstot teicāt: «Ak, piedodiet, draugs, Man laika nav ... jāiet...» Kā drūmākie zvani Nakts mūžībā izgaisa spārnojums jauks. Tai vakarā ilgi es maldījos ielās, Ik laterna smēja — tu izdzīts un lieks. Es nezinu, cik manas sāpes bij lielas, Bet šķita, bij satumsis pēdējais prieks.
SVEŠAJAM
Vai kādreiz būsiet manim draugs, Vai tikai tie būs maldi? Mēs iziesim, kur smaržo lauks Un saule smej tik saldi? Tik pazīstama liekas balss Un soļu gaita liega. Man aizmirstas, ka sirdī sals, Kad trūks man Jūsu prieka... Tik viegli, viegli runas līst, Sirds nemanot līst pāri... Un vēji dziedot apkārt klīst Uz sauli, debess āri. Un viss tik gaišs un labs man šķiet, Jūs nākat ritmā blaku. Nu soļojam, līdz saule riet, Pa asfaltētu taku.
VIENA DIENA
Saule uzpeld dzidri zilos gaisos. Ziemeļos vēl bāli vēlais mēness riet. Dienai šai kā svētceļnieks es taisos — Tevi sagaidīt, tev tālu pretim iet. Ceļi aizvijas un izzūd zaļā laukā. Takas mezglojas. Pa kuru nāksi tu? Skaļa dzilna kokā manu vārdu saukā. Sauc jel tu, es ceļa tālāk nezinu. Žirgti vēji skrien no rītu puses, Saceļ putekļus un rotaļīgi smej.
