Tāds vispārīgos vilcienos bija kustības mehānisma princips: tā bija raķete. Ultralidīta krājums — simt stundām. Pamazinot vai palielinot sprādzienu skaitu sekundē, varēja regulēt aparāta pacelšanās un krišanas ātrumu. Tā apakšējā daļa bija ievērojami smagāka par augšējo, tāpēc, nokļūstot planētas pievilkšanas sfērā, aparāts pastāvīgi pagriezās pret to ar rīkli.
— Ar kādiem līdzekļiem uzbūvēts aparāts? — Skailss jautāja.
Loss ar nelielu izbrīnu pavērās viņā:
— Ar republikas līdzekļiem…
Loss un Skailss atgriezās pie galda. Pēc neilgas klusēšanas Skailss nedroši jautāja:
— Vai cerat atrast uz Marsa dzīvas būtnes?
— To es redzēšu piektdienas rītā, deviņpadsmitajā augustā.
— Piedāvāju desmit dolāru par rindiņu, ja sniegsiet savus ceļojuma iespaidus. Avanss — seši feļetoni pa divi simti rindiņām, čeku varat diskontēt Stokholmā. Vai piekrītat?
Loss iesmējās, pamāja ar galvu: piekrītu. Skailss nosēdās pie galda stūra rakstīt čeku.
— Zēl, žēl, ka negribat lidot man līdzi: tas taču īstenībā tik tuvu — tuvāk nekā nosoļot kājām, piemēram, līdz Stokholmai, — sacīja Loss, kūpinādams pīpi.