Loss stāvēja, pieslējies pie atvērto vārtu staba. Viņa pīpe bija apdzisusi.

Aiz vārtiem līdz Zdanovas krastmalai pletās klajš laukums. Aiz upes neskaidri rēgojās Pētera salas koki. Aiz tiem dzisa un nevarēja nodzist skumji rieti. Gari mākoņi, kuru malas skāra rieta gaisma, kā salas gulēja zaļajos debesu ūdeņos. Pāri tiem zaļganoja debesis. Ta­nīs iedegās dažas zvaigznes. Uz vecās Zemes valdīja klusums.

Strādnieks Kuzmins, kas nesen bija maisījis spainītī mīniju, arī pienāca un nostājās vārtos, iemeta tumsā papirosa uguntiņu.

— Grūti šķirties no Zemes, — viņš klusi sacīja. — No mājas jau grūti šķirties. No sādžas ej uz dzelz­ceļu — reizes desmit atskaties. Mājai salmu jumts, to­mēr sava, iedzīvota vieta. Bet pamest Zemi — ak vai, ak vai…

—  Tējkanna uzvārījusies, — sacīja Hohlovs, otrs strādnieks, — nāc, Kuzmin, tēju dzert.

Kuzmins nopūtās: «Tā jā,» — un devās pie ēzes. Hoh­lovs, drūms virs, līdz ar Kuzminu nosēdās pie ēzes uz kastēm un dzēra tēju, uzmanīgi lauza maizi, atplēsa žā­vētu zivi no asakām, ēda nesteidzoties. Kuzmins, bār­diņu pakratījis, sacīja pusbalsī:

—  Man žēl viņa. Tādu cilvēku tagad gandrīz nemaz vairs nav.

—   Nesteidzies viņu apbedīt.

—   Man viens lidotājs stāstīja: pacēlies astoņas ver­stis augstu — vasarā, ievēro, — un eļļa tomēr sasalusi viņa aparātā. Bet lidot vēl augstāk? Tur ir aukstums. Tumsa.