— Bet es saku — nesteidzies apbedīt, — Hohlovs drūmi atkārtoja.
— Neviens nevēlas lidot viņam līdzi, netic. Sludinājums otru nedēļu veltīgi karājas.
— Bet es ticu.
— Nolidos?
— Tā jau ir tā lieta, ka nolidos. Lūk, tad viņi Eiropā sacelsies spārnos.
— Kas sacelsies spārnos?
— Kā — «kas sacelsies spārnos»? Se tev piga — kam pieder Marss? — padomju cilvēkiem.
— Jā, tas būtu ko vērts.
Kuzmins pavirzījās uz kastes. Pienāca Loss, nosēdās, paņēma krūzīti ar kūpošu tēju.
— Hohlov, vai nebrauksiet man līdzi?
— Nē, Mstislav Sergejevič, — Hohlovs atbildēja,
— nevaru, bistos.
Loss iesmējās, iedzēra no krūzītes, pavērās uz Kuzminu.
— Un jūs, mīļais draugs?
— Mstislav Sergejevič, es jau ar prieku lidotu — man sieva slima un bērniņi mājās; kā lai tos atstāj?
— Jā, acim redzot vajadzēs lidot vienam, — sacīja Loss, nolika tukšo krūzīti, noslaucīja lūpas ar delnu,
— maz ir to, kas vēlas atstāt Zemi. — Viņš atkal iesmējās, pakratīja galvu. — Vakar, izlasījusi sludinājumu, atnāca jaunkundze. «Labi,» viņa saka, «es lidoju jums līdzi, man ir deviņpadsmit gadu, es dziedu, dejoju, spēlēju ģitāru, virs Zemes dzīvot vairs negribu: man apnikušas revolūcijas. Vai vīza izbraukšanai nav vajadzīga?» Mūsu saruna beidzās, jaunkundze atsēdās un apraudājās: «Jūs mani esat piemānījis, es domāju, ka jālido daudz tuvāk.» Tad ieradās jauns cilvēks, runā basa balsī, rokas nosvīdušas. «Jūs,» viņš saka, «uzskatāt mani par idiotu — uz Marsu nav iespējams laisties, uz kāda pamata jūs izkarat šādus sludinājumus?» Ar mokām viņu nomierināju.