Loss atspieda elkoņus uz ceļiem un raudzījās oglēs. Viņa seja šai brīdī izskatījās nogurusi, piere bija grumbās. Redzams, viņš atpūtās no gribas ilgstošas koncentrācijas. Kuzmins aizgāja pēc tabakas. Hohlovs iekāsējies jautāja:
— Mstislav Sergejevič, vai tad jums pašam nav bail?
Loss pacēla uz viņu ogļu karstuma iekvēldētās acis:
— Nē, man nav bail. Esmu pārliecināts, ka nolaidī- šos sekmīgi. Bet, ja neveiksme, — trieciens būs pēkšņs un bez sāpēm. Šausmas iedveš kas cits. Iedomājieties: mani aprēķini izrādīsies nepareizi, es nenokļūšu Marsa pievilkšanas sfērā — aizdrāzīšos garām. Kurināmā, skābekļa, barības man pietiks ilgam laikam. Un, lūk — lidoju tumsā. Priekšā liesmo zvaigzne. Pēc tūkstoš gadiem mans sastingušais līķis ielidos tās uguns okeānos. Bet šie tūkstoš gadi — mans tumsā lidojošais līķis! Un šīs garās dienas, kamēr vēl būšu dzīvs, — bet es dzīvošu ilgi šai kārbā, — garās bezcerīga izmisuma dienas — viens visā pasaulē! Nevis nāve ir briesmīga, bet vientulība, bezcerīga vientulība mūžīgā tumsā. Tas tiešām ir drausmīgi. Ļoti negribas lidot vienam.