Loss, piemiedzis acis, lūkojās oglēs. Viņš bija spī­tīgi sakniebis muti.

Vārtos parādījās Kuzmins, sauca no turienes pus­balsī:

—  Mstislav Sergejevič, pie jums.

—   Kas? — Loss ātri piecēlās.

—   Kāds sarkanarmietis vēlas ar jums runāt.

Šķūni aiz Kuzmina ienāca cilvēks, ģērbies kreklā bez

jostas, tas pats, kas bija lasījis sludinājumu Sarkanās Blāzmas ielā. Viegli pamāja Losam, paskatījās uz sa­statnēm, piegāja pie galda:

—  Vai jums vajadzīgs ceļabiedrs?

Loss piebīdīja viņam krēslu, atsēdās iepretim.

—  Jā, meklēju ceļabiedru. Es lidošu uz Marsu.

—  Zinu, sludinājumā sacīts. Pirmīt man parādīja to zvaigzni. Tālu, protams. Kādi noteikumi, es gribētu zi­nāt: alga, uzturs?

—  Vai jūs esat ģimenes cilvēks?

—   Precējies, bērnu nav.

Viņš ar pirkstgaliem lietišķi bungoja pa galdu, ziņ­kārīgi raudzīdamies visapkārt. Loss isumā attēloja viņam lidojuma apstākļus, brīdināja no varbūtēja riska. Pieso­līja nodrošināt ģimeni un izmaksāt algu uz priekšu naudā un produktos. Sarkanarmietis māja ar galvu, piebalsoja, bet klausījās izklaidīgi.

—   Kā jums rādās, — viņš jautāja, — vai tur mīt cilvēki vai nezvēri?

Loss cieši pakasīja pakausi, iesmējās.

—   Man šķiet, tur jābūt cilvēkiem, apmēram tādiem kā mēs.