— Gusevs Aleksejs Ivanovičs.
— Nodarbošanās?
Gusevs izklaidīgi paskatījās uz Losu, nolaida acis uz saviem pirkstiem, kas bungoja pa galdu.
— Protu lasīt un rakstīt, — viņš teica, — diezgan labi pazīstu auto. Esmu lidojis ar aeroplānu kā novērotājs. No astoņpadsmit gadiem nodarbojos ar karošanu — tā ir visa mana darbība. Esmu bijis ievainots. Tagad ieskaitīts rezervē. — Viņš pēkšņi ar delnu ātri parīvēja galvvidu, īsi iesmējās. — Nu, bijuši arī dieva darbi šais septiņos gados! Patiesību sakot, man tagad vajadzētu komandēt pulku, — raksturs nepakļāvīgs! Pabeidzas kara darbi — nevaru nosēdēt uz vietas: smelgtin smeldz. Esmu viss kā saindēts. Izlūdzos komandējumu vai tāpat aizbēgu. (Viņš atkal paberzēja galvvidu, nosmējās.) Esmu nodibinājis četras republikas, bet šo republiku pilsētas nemaz vairs neatceros. Reiz savācu ap trīssimt puišu — devāmies Indiju atbrīvot. Gribējās tur aizkulties. Bet apmaldījāmies kalnos, piedzīvojām negaisu, nokļuvām zem lāviņām, nobeidzām zirgus. Tikai nedaudzi atgriezāmies no turienes. Pie Mahno biju divus mēnešus, gribējās patrakot… bet nevarēju ar bandītiem sadzīvot.. . Pārgāju uz Sarkano Armiju. Dzinu poļus no Kijevas prom — tad jau biju Budjonija kava- lērijā. Pēdējo reizi mani ievainoja, kad ņēmām Perekopu. Novārtījos pēc tam bezmaz gadu pa lazaretēm. Tiku ārā — kur dēties? Te pagadījās tā mana meiča — apprecējos. Sieva man laba, žēl viņas, bet mājā dzīvot nevaru. Uz laukiem braukt — tēvs ar māti miruši, brāļi krituši, zeme atmatā. .Pilsētā arī nav ko darīt. Kara pašlaik nekāda, — nav arī paredzams. Tad nu, lūdzu, Mstislav