Kad piecelies un ej garām bļodai, pa sienu, pa sērīgām tapetēm ligojas ēnas. Cik skumji! Gultā tā, kas visdārgākā pasaulē, — sieva Katja — ātri jo ātri, klusi elpo. Uz spilvena biezi, sajaukti mati. Ceļ­gali pacelti zem segas. Katja aiziet no viņa. Pārvērtu­sies nesen tik skaistā, maigā seja. Tagad tā sārta, ne­mierīga. Katja izbāzusi roku un plūkā ar pirkstiem se­gas malu. Loss atkal un atkal ņem viņas roku, bāž zem segas.

«Nu. paver acis. paskaties, atvadies no manis.» Viņa runā žēlā, tikko dzirdamā balsī: «Vel loru, vel loru.» Vi­ņas bērnišķīgā, tikko dzirdamā, žēlā balss grib sacīt: «Atver logu.» Briesmīgāk par drausmām žēl viņas, žēl šās balss. «Katja, Katja, paskaties!» Viņš skūpsta viņas vaigus, pieri, aizvērtos plakstiņus. Viņas kakls dreb, krū­tis raustās, pirksti ieķērušies segas malā. «Katja, Katja, kas ar tevi notiek?» Viņa neatbild, aiziet… Pacēlās uz elkoņiem, pacēla krūtis, it kā kāds no apakšas viņu grūs­tītu, mocītu. Mīlā galviņa noslīga no spilvena … Viņa atkrita atpakaļ, iegrima gultā. Zods ieplaka. Loss, izmi­sumā drebēdams, apkampa viņu, piekļāvās klāt.

… Nē, nē, nē — ar nāvi nevar samierināties …

Loss piecēlās no gultas, paņēma no galda kārbiņu ar papirosiem, aizpīpēja un staigāja kādu laiku pa tumšo šķūni. Tad pakāpās pie teleskopa, uzgāja Marsu, kas jau bija pacēlies pār Petrogradu, un ilgi skatījās uz nelielo, skaidro, silto lodīti. Tā mazliet trīsēja okulāra krustota­jos diegos.