… Viņš atkal atlaidās guļus … Atmiņa atsvaidzināja vīziju. Katja sēž pakalnē zālē. Tālumā, aiz viļņojošiem laukiem, — Zveņigorodas zelta punktiņas. Klijas iras vasaras tveicē pār labību, pār griķu laukiem. Katju- šai karsti, viņu pārņēmis laiskums. Loss, sēdēdams līdzās, košļādams zālīti, raugās uz brūno Katjušas galvu, uz iedegušo plecu ar gaišo ādas svītriņu starp iedegumu un tērpu. Katjušas pelēkās acis ir vienaldzīgas un skaistas — arī tanīs iras klijas. Katjai astoņpadsmit gadu. Viņa sēž un klusē. Loss domā: «Nē, mana mīļā, man ir daudz svarīgāks uzdevums nekā ņemt un iemīlēt jūs šai pakalnā. Uz šo āķīti neuzķeršos, nebraukāšu vairs pie jums uz vasarnīcu.»
Ak dievs! Cik neprātīgi palaistas garām šīs vasarīgās, kvēlās dienas. Vajadzēja apturēt toreiz laiku! Tas vairs nav atgūstams! Nav atgūstams! .. .
Loss atkal cēlās no gultas, rāva sērkociņus, pīpēja, staigāja. Bet arī staigāt gar dēļu sienu bija nomācoši: kā zvērs bedrē.
Loss atvēra vārtus un lūkojās uz Marsu, kas jau bija pakāpies stipri augstu.
«Arī tur nevarēs aiziet no sevis — aiz Zemes, aiz nāves robežām. Kāpēc vajadzēja pamēģināt šo indi — mīlēt! Labāk dzīvot bez atmodas.