Lido taču izplatījumā sastingušas dzīvības sēklas, ledus kristāli, snaudoši lido. Nē, jākrīt un jāizplaukst — jāatmostas slāpēs — mīlēt, savienoties, aizmirsties, nebūt vairs vientuļai sēklai. Un viss šis īsais sapnis tādēļ, lai atkal nāktu nāve, šķirša­nās un atkal — ledus kristālu lidojums.»

Loss ilgi stāvēja vārtos. Dimanta krāsā — gan sārts kā asinis, gan zils — spulgoja Marss augstu pār du­sošo Petrogradu. «Jauna, brīnišķa pasaule,» Loss do­māja, «varbūt jau sen izdzisusi vai arī fantastiska, zie­doša un pilnīga … Tāpat no turienes kādreiz naktī lūkošos pats uz savu zvaigzni zvaigznājos . .. Atcerēšos pakalnu un klijas, un kapu, kur atdusas Katja … Un vieglas būs manas sēras . . .»

Pret rītu Loss uzlika virs galvas spilvenu un iesnau- dās. Viņu pamodināja ratu rīboņa krastmalā. Loss pār­vilka delnu pār seju. Viņa acis, kas vēl bija nakts vīziju varā, vērās kartēs pie sienām, aparāta apveidos. Loss, pilnīgi pamozdamies, nopūtās, piegāja pie krāna un ap­lēja galvu ar aukstu ūdeni. Viņš uzvilka mēteli un de­vās pār tukšo laukumu uz savu dzīvokli, kur priekš pus­gada bija nomirusi Katja.

Se viņš nomazgājās, noskuvās, uzvilka tīru veļu un drēbes, apskatījās, vai visi logi aizdarīti. Dzīvoklī ne­viens nedzivoja — visur bija putekļi. Viņš pavēra durvis uz guļamistabu, kur pēc Katjas nāves nekad nebija gu­lējis. Guļamistabā bija gandriz tumšs no nolaistajiem aizkariem, tikai skapis, kurā karājās Katjas drēbes, zai­goja ar savām spoguļdurvīm, — tās bija pusatvērtas. Loss sadrūma, piegāja uz pirkstgaliem un cieši aizdarīja tās. Tad aizslēdza guļamistabas durvis. Izgājis no dzī­vokļa, noslēdza galveno ieeju un iebāza plakano atslē­dziņu vestes kabatā.