Tai naktī Maša ilgi gaidīja vīru — vairākas reizes sildīja par jaunu tējkannu uz prīmusa. Aiz augstajām ozola durvīm bija klusi un baigi.

Gusevs un Maša dzīvoja vienā istabā, kādreiz greznā, milzīgā, tagad nolaistā namā. Revolūcijas laikā iemītnieki to bija pametuši. Pa četriem gadiem lietus un ziemas negaisi stipri sabojājuši tā iekšieni.

Istaba bija plaša. Ar zelta figūrām izrotātos gries­tos starp mākoņiem lidoja krāšņa sieviete ar smaidu pār visu seju, apkārt tai spārnaini mazuļi.

«Redzi, Maša,» allaž runāja Gusevs, rādīdams uz griestiem, «cik jautra sieviete, pilnīga miesās un bērnu seši gabali, tā tik ir bāba.»

Pār zeltīto, lauvas ķetnām greznoto gultu karājās kāda veca vīra portrets: pūderēta parūka, sakniebta mute, zvaigzne pie svārkiem. Gusevs bija iesaucis veco par «Ģenerāli Ķepaini». «Tas nekā nav laidis secen, tiklīdz kas nepatīk — tūlīt ar ķepu.» Masai bija bail raudzīties uz portretu. Pāri istabai pārvilkta skārda cau­rule no dzelzs krāsniņas, kas nokūpinājusi sienu. Plauk­tos un uz galda, kur Maša gatavoja trūcigo ēdienu, — kārtība un tīrība.