Grieztas ozola durvis veda uz zāli ar divrindu logiem. Izsistie logi bija aiznagloti ar dēliem, griesti vietām iegāzušies. Vējainās naktīs še kaukdams triecās iekšā vējš, skraidīja žurkas.
Maša sēdēja pie galda. Soāca primusa uguntiņa. No tālienes vējš atšalca sērīgus pulksteņa dārdus — nosita divi. Gusevs nenāca. Maša domāja:
«Ko viņš meklē, kā viņam trūkst? Vienmēr grib kaut ko atrast, nemiera gars, Aļoša, Aļoša . . .»
Mašai sariesās skropstās asaras, viņa tās nesteigdamās izslaucīja un atbalstīja vaigu pret roku. Pār galvu laidās, nevarēja aizlaisties jautrā sieviete ar jautrajiem mazuļiem. Maša domāja par viņu: «Lūk, ja es būtu tāda — nekur viņš no manis neaizietu.»
Gusevs bija sacījis viņai, ka aizbrauc tālu, bet, kurp, — viņa nezināja, baidījās pajautāt. Vina arī pati redzēja, ka Gusevam grūti, nav izturams dzīvot ar viņu šai brīnišķajā istabā, klusumā, bez agrākās brīves. Nakti viņš redz kaut ko pa sapņiem — sagriež zobus, dobji iekliedzas, nosēžas uz gultas un elš — zobi sakniebti, seja un krūtis vienos sviedros. Nokrīt, aizmieg, bet no rīta melns sejā, nezina, kur dēties.
Maša bija tik rāma ar viņu, tā labinājās klāt — gudrāk par māti. Par to Gusevs viņu mīlēja un žēloja, bet, tiklīdz rīts, — skatījās, kurp aiziet.