Maša strādāja, nesa mājās pārtikas devas. Naudas viņiem bieži nebija nemaz. Gusevs ķērās pie dažādiem darbiem, bet drīz vien tos pameta. «Veči stāstīja — Ķīnā esot zelta zeme,» viņš runāja, «tādas zemes droši vien tur nav, bet tā patiešām mums vēl sveša puse — došos, Maša, uz Ķīnu paraudzīties, kas un kā.»

Baigi kā nāvi gaidīja Maša to stundu, kad Gusevs aizies. Neviena cita viņai nebija pasaulē, tikai viņš. No piecpadsmit gadiem viņa strādāja par pārdevēju veikalos, par kasieri uz Ņevas kuģīšiem. Dzīvoja vientuļi, bez prieka.

Pirms gada kādā svētdienā iepazinās ar Gusevu parkā, uz sola. Viņš sacīja: «Redzu, jūs sēžat viena pati, atļaujiet pavadīt ar jums laiku: vienam garlaicīgi.» Viņa palūkojās — jauka seja, jautras, labsirdīgas acis un — skaidrā prātā. «Nekas nav pretim,» īsi atbildēja. Tā arī viņi nostaigāja parkā līdz vakaram, Gusevs stās­tīja par kariem, uzbrukumiem, apvērsumiem — tā, kā tas nevienā grāmatā nav lasāms. Pavadīja Mašu līdz dzīvoklim, un no tās dienas sāka nākt pie viņas. Maša viņu iemīļoja, un viņi sāka dzīvot kopā.

Tējkanna bija uzvārījusies. Maša noņēma to un at­kal pierima. Jau sen viņai likās kaut kas čaukstam aiz durvīm, tukšajā zālē. Bija tik skumji — neieklausījās. Bet nupat, skaidri dzirdams, šļūca kādi soļi.