Maša ātri pavēra durvis un izliecās ārā. Pa vienu logu zālē ieplūda ielas laternas gaisma un nespodri meta burzguļainus plankumus uz dažām zemām kolonām. Starp tām Maša ieraudzīja sirmu, galvu noliekušu vecīti bez cepures, garā mētelī, viņš stāvēja, izstiepis kaklu, un raudzījās uz Mašu. Viņai nogura ceļi.

— Ko jums še vajag? — viņa čukstoši jautāja.

Vecitis izstiepa kaklu un tā raudzījās uz viņu. Drau­dēdams pacēla rādītāja pirkstu. Maša spēcīgi aizcirta durvis, sirds izmisumā sita. Viņa ieklausījās — soļi ta­gad attālinājās: vecītis acīm redzot gāja pa parādes kāp­nēm lejā.

Driz vien zāles otrā pusē atskanēja steidzīgie, ener­ģiskie vīra soļi. Gusevs ienāca jautrs, kvēpiem notriepies.

—   Ielej nomazgāties, — viņš sacīja, atpogādams ap­kakli, — rīt braucam, ardievu. Vai tējkanna tev karsta? Lieliski. — Viņš nomazgāja seju, spēcīgo kaklu, rokas līdz elkoņiem un slaucīdamies pavērās sievā. — Liecies mierā, nepazudīšu, atgriezīšos. Septiņus gadus ne lode, ne durklis nav varējuši nobeigt. Mana stundiņa vēl tālu: neesmu nāvei lemts. Bet, ja jāmirst, tik un tā nebūs iespējams izgrozīties: muša lidojot aizķers ar ķepu — brīc, un pagalam.

Viņš piecēlās pie galda, sāka mizot vārītu kartu­peli, pārlauza, iemērca sālī.

—   Uz rītu sagatavo tīru veļu, divus pārus — kreklu, apakšbikses, autus. Ziepes nepiemirsti, ziepes noēd pie­pes. Ko tad tu — atkal esi raudājusi?