— Sabijos, — atbildēja Maša novērsdamās, — kāds vecis vienmēr staigā, ar pirkstu draudēja. Aļoša, nebrauc.
— Tāpēc nebraukt, ka vecis ar pirkstu padraudējis?
— Viņš piedraudēs nelaimi.
— Zēl, jābrauc projām, citādi gan es ar šo večuku parunātu. Katrā ziņā kāds no bijušiem šejieniešiem vazājas pa naktīm, čāpstina muti, grib dabūt mūs ārā.
— Aļoša, vai tu atgriezīsies pie manis?
— Sacīju, ka atgriezīšos, tātad atgriezīšos. Tpi tu, cik nemierīga!
— Vai tālu brauc?
Gusevs iesvilpās, pamāja uz griestiem un, smiedamies ar acīm, uzlēja karsto tēju uz apakštases.
— Lidošu aiz mākoņiem, Maša, kā šī bāba.
Maša tikai nokāra galvu. Gusevs nožāvājās, sāka izģērbties. Maša klusi novāca traukus, apsēdās lāpīt zeķes, necēla uz augšu acis. Bet, kad piegāja pie gultas, Gusevs jau bija iemidzis, nolicis roku uz krūtīm, mierīgi aizvēris plakstiņus. Mašai pa vaigiem ritēja asaras, tik dārgs tas bija viņai, tā viņa ilgojās pēc Guseva nemierīgās sirds: «Kur gan tas skrien, ko meklē?»
Gaismai austot, Maša piecēlās, iztīrīja vīram drēbes, savāca tīru veļu. Gusevs pamodās. Padzēra tēju, jokoja, glaudīja Mašas vaigu. Atstāja naudu — lielu kaudzi. Uzmeta uz muguras maisu, apstājās durvīs un noskūpstīja Mašu.