Tukšajā laukumā, pretī Losa darbnīcai, sāka lasīties ļaudis. Nāca no krastmalas, skrēja no Pētera salas pu­ses, sastājās pulciņos, lūkojās uz zemo sauli, kas raidīja caur mākoņiem platus starus. Sākās pārrunas:

—   Ko te sapulcējušies — vai kāds nosists?

—  Tūlīt laidīsies uz Marsu.

—  Te tev nu bija, tā tik vēl trūka!

—   Ko jūs stāstāt? Kas laidīsies?

—   Divi bandīti paņemti no cietuma, viņus ielodēs tērauda bumbā un — uz Marsu, izmēģinājuma pēc.

—   Nudien, beidziet melst niekus!

—  Ak tu nelieši, viņiem nav žēl cilvēku! …

—  Tas ir: kādiem «viņiem»?

—   Bet jūs, pilsoni, nepiesienieties.

—   Nejēdzība, protams.

—   Nu, bet ir arī ļaudis muļķi, ak tu kungs!

—   Kāpēc ļaudis muļķi? No kā jūs to spriežat?

—  Jūs pašu vajadzēja nosūtīt par šiem vārdiem.

—   Lai paliek, biedri. Se tik tiešām vēsturisks noti­kums, bet jūs melšat velns zina ko.

—   Kādos nolūkos tad sūta uz Marsu?

—  Atvainojiet, nupat viens te stāstīja: aģitācijas lite­ratūru vien iekrāvuši divdesmit piecus pudus.

—  Tā ir ekspedīcija.

—  Pēc kā?

—   Pēc zelta.

—   Pilnīgi pareizi — lai papildinātu zelta fondu.