— Vai daudz domā atvest?
— Neaprobežotu daudzumu.
— Pilsoni, vai mums vēl ilgi jāgaida?
— Tiklīdz saule nolaidīsies, tā viņi uzskries gaisā …
Līdz krēslai turpinājās kņada, gāja vaļā dažādas pārrunas pūlī, kas gaidīja neparasto notikumu. Cilvēki strīdējās, ķildojās, bet projām negāja.
Blāvi rieti applūdināja ar tumšsarkanu gaismu pusi no debess. Un, skat, lēni pašķirot pūli, parādījās lielais izpildkomitejas automobilis. Šķūnī no iekšienes iemirdzējās logi. Pūlis apklusa, pievirzījās tuvāk.
No visām pusēm atbrīvotais, kniedējumu rindām mirdzošais, olveidīgais aparāts stāvēja šķūņa vidū uz mazliet ieslīpa cementa paaugstinājuma. Tā spilgti apgaismotā iekšiene ar stepētajiem dzeltenās ādas rombiem bija redzama caur apaļo lūku.
Loss un Gusevs jau bija uzāvuši velteņus, apvilkuši aitādas puskažokus, uzlikuši galvā pilotu cepures. Izpildkomitejas locekļi, akadēmiķi, inženieri, žurnālisti stāvēja ap aparātu. Izvadrunas jau bija pabeigtas, fotouzņēmumi izdarīti. Loss pateicās izvadītājiem par uzmanību. Vioa seja bija bāla, acis kā no stikla. Viņš apkampa Hohlovu un Kuzminu. Palūkojās pulkstenī:
— Laiks doties ceļā!
Izvadītāji noklusa. Gusevs sarauca pieri un līda pa lūku iekšā. Aparāta iekšienē viņš apsēdis uz ādas spilvena, uzlika labāk galvā cepuri, sakārtoja puskažoku.