—   Aizej pie sievas, nepiemirsti! — viņš uzsauca Hohlovam un vēl vairāk sarauca pieri.

Loss vēl vienmēr kavējās, lūkojās sev zem kājām. Viņš pacēla galvu un sacīja padobjā, satrauktā balsī:

—   Es domāju, ka sekmīgi nolaidīšos uz Marsa. Esmu pārliecināts, paies vēl nedaudz gadu un simtiem gaisa kuģu šķels zvaigžņu izplatījumu. Mūžam, mūžam mūs virza uz priekšu meklējumu gars. Nu, bet, ja iesim bojā, atcerieties, biedri: lai cik laba ir dzīve, lai cik lieli tās sasniegumi, nekad nevajag apmierināties, mūžam, mū­žam tik traukties uz priekšu, uz tāliem mērķiem.

Loss aprava savu runu, pavērās izvadītājos. Uzbīdīja uz acīm cepuri:

—   Uz redzēšanos, biedri, lūdzu atiet pēc iespējas tālāk no aparāta …

Tūdaļ Gusevs sauca no lūkas:

—   Biedri, es nodošu tur tiem uz Marsa kvēlu svei­cienu no Padomju republikas. Vai pilnvarojat mani?

Pūlis iedūcās. Atskanēja aplausi.

Loss pagriezās, ielīda lūkā un tūlīt spēcīgi aizcirta to aiz sevis. Izvadītāji, spiezdamies kopā, uztraukti pār- mīdami dažus vārdus, metās skriet no šķūņa uz laukumu pie pūļa. Kāda balss sāka kliegt gari stiepjot vārdus:

—   Uzmanīgāk, atejiet, gulstieties zemē!

Tagad tūkstošiem cilvēku klusēdami raudzījās uz četrstūrainajiem, apgaismotajiem šķūņa logiem. Tur