bija klusu. Klusums arī uz laukuma. Tā pagāja dažas minūtes. Daudzi nogulās zemē. Pēkšņi tālumā skaļi iezviedzās zirgs. Kāds iekliedzās drausmīgā balsī:
— Klusu!
Šķūni apdullinoši nodārdēja, nosprakšķeja. Tūlīt atskanēja stiprāki, biežāki dārdieni. Zeme nodrebēja. Pār šķūņa jumtu pacēlās truls meta-la knābis un iegrima dūmu un putekļu mākonī. Sprakstoņa kļuva stiprāka. Melnais aparāts parādījās it viss pār jumtu un it kā pielāgodamies palika karājoties gaisā. Sprādzieni saplūda nepārtrauktā kaukšanā, un četru asu ola iešķībi kā raķete uzšāvās pār pūli gaisā, devās uz rietumiem, novilka ugunīgu Svītru un nozuda tumšsarkanās, blāvās vakarblāzmas mākoņos.
Tikai tad pūlī atskanēja kliedzieni, sāka lidot gaisā cepures, cilvēki skrēja, ielenca šķūni.
MELNAS DEBESIS
Aizskrūvējis ieejas lūku, Loss nosēdās pretim Guse- vam un sāka raudzīties viņam acīs — redzokļu punktiņos, kas bija durstīgi kā notvertam putnam.
— Vai lidosim, Aleksej Ivanovič?
— Lai iet.
Tad Loss ķērās pie reostata sviriņas un mazliet pagrieza to. Atskanēja dobjš trieciens — tā pirmā sprakstoņa, no kuras nodrebēja uz laukuma tūkstoš cilvēku pūlis. Viņš pagrieza otru reostatu. Dobjā sprakstoņa zem kājām un aparāta tricināšanās kļuva tik stipra, ka Gusevs pieķērās pie sēdekļa, izbolīja acis. Loss ieslēdza abus reostatus. Aparāts rāvās uz priekšu. Triecieni kļuva vieglāki, tricināšanās mazinājās. Loss iesaucās: