Skvērā šalca vecās liepas. Gaiss bija mitrs un silts. Uz smilšu kaudzes, viens visā skvērā, acīm redzot jau labu laiku, sēdēja mazs zēns netīrā, punktainā krekliņā un bez biksēm. Laiku pa laikam vējš plandēja viņa gaišos un mīkstos matus. Zēns turēja rokā saitiņas galu, saitiņas otrā galā bija aiz kājas piesieta veca, izspūrusi vārna. Tā tupēja īgna un pikta un, tāpat kā zēns, lūkojās uz Skailsu.
Pēkšņi, īsu mirkli, it kā mākonītis pārlaidās viņa apziņai, noreiba galva: vai tikai viņš neredz visu to sapnī? … Zēns, vārna, tukšās mājas, tuksnešainās ielas, savādie garāmgājēju skatieni un ar nagliņām piesistais papīrītis — aicinājums lidot pasaules izplatījumā…
Skailss dziļi ievilka stiprās tabakas dūmus. Izklāja Petrogradas plānu un, virzīdams pa to pīpes kātu, uzmeklēja Zdanovas krastmalu.
LOSA DARBNĪCĀ
Skailss iegāja pagalmā, kas bija piegāzts ar sarūsējušām dzelzīm un tukšām cementa muciņām. Uz gružu kaudzēm starp saverksnītiem stiepļu rituļiem, salauztām mašīnu daļām auga nonīkuši zālīte. Pagalma dibenā saulrietā atspulga augsta šķūņa noputējušie logi. Nelielās šķūņa durtiņas bija pavērtas, uz sliekšņa tupēja strādnieks un maisīja spainītī mīniju. Uz Skailsa