— Esam pacēlušies gaisā!
Gusevs noslaucīja sviedrus no sejas. Kļuva karsti. Ātruma skaitītājs rādīja piecdesmit metru sekundē, šautriņa joprojām virzījās uz priekšu.
Aparāts trauca pa tangenti pretēji Zemes griešanās virzienam. Centrbēdzes spēks virzīja to pret austrumiem. Pēc aprēķiniem simt kilometru augstuma tam vajadzēja iztaisnoties un lidot pa diagonāli.
Motors strādāja vienmērīgi, bez triecieniem. Loss un Gusevs atpogāja puskažokus, atbīdīja cepures uz pakauša. Elektrība bija nodzēsta, un bāla gaisma iespiedās caur actiņu stikliem.
Pārvarot gurdenumu un uznākušo galvas reiboni, Loss noslīga uz ceļiem un caur actiņu raudzījās uz promtraucošo Zemi. Tā atgādināja milzīgu, iedobtu, zilganpelēku bļodu bez malām. Sur tur uz tās kā salas gulēja mākoņu grēdas. Tas bija Atlantijas okeāns.
Pamazām bļoda sašaurinājās, slīga lejup. Tās mala labajā pusē sāka mirdzēt kā sudrabs, otru pārklāja ēna. Un, rau, bļoda jau likās kā bezdibenī lidojoša bumba.
Gusevs, kas bija piekļāvies otrai actiņai, sacīja:
— Ardievu, māmuliņ, diezgan dzīvots uz tevis, izliets asintiņš.
Viņš piecēlās no ceļgaliem, bet pēkšņi sagrīļojās, nokrita uz spilvena. Ieķērās apkaklē.