— Mirstu, Mstislav Sergejevič, nevaru vairs.
Loss juta: sirds sit arvien biežāk, biežāk, vairs jau
nesit — sāpīgi trīc. Asinis pieplūst deniņos. Gaisma tumst.
Viņš pierāpās pie skaitītāja. Šautriņa strauji cēlās, atzīmējot neticamu ātrumu. Gaisa slānis beidzās. Pievilkšanas spēks mazinājās. Kompass rādīja, ka Zeme atrodas vertikāli lejā. Aparāts, katru sekundi palielinot ātrumu, ar ārprātīgu trauksmi drāzās ledainajā pasaules izplatījumā.
Loss, lauzdams nagus, tikko paguva atraut vaļā puskažoka apkakli: sirds pamira.
Paredzēdams, ka aparāta un tanī esošo ķermeņu ātrums aizsniegs to robežu, kad iestāsies manāma sirds sitienu, asins un vielu maiņas, visa ķermeņa dzīves ritma paātrināšanās, — paredzēdams to, Loss ar elektrisko vadu palīdzību bija savienojis viena žiroskopa (tādi bija divi aparātā) ātruma mērītāju ar tvertņu krāniem, kuriem attiecīgajā brīdi vajadzēja izlaist lielu daudzumu skābekļa un amonjaka sāļu.
Loss atģidās pirmais. Krūtīs dūra, galva reiba, sirds joņoja kā vilciņš. Domas pazibēja un pazuda — neparastas, straujas, skaidras. Kustības bija vieglas un noteiktas.
Loss aiztaisīja liekos tvertņu krānus, palūkojās uz skaitītāju. Aparāts veica apmēram piecsimt kilometru sekundē. Bija gaišs. Vienā aparāta actiņā lauzās taisns, žilbinošs saules stars. Zem stara augšpēdu gulēja Gusevs, — zobi atņirgti, glāžainās acis izspiedušās.