Loss piegrūda viņam pie deguna kodīgu sāli. Gusevs dziļi ievilka elpu, plakstiņi nodrebēja. Loss paķēra viņu zem padusēm un gribēja piecelt, bet Guseva ķermenis palika karājoties kā ar gaisu piepildīts pūslis. Viņš atlaida rokas — Gusevs lēni noslīdēja uz grīdas, izstiepa kājas gaisā, pacēla elkoņus, — sēdēja kā ūdenī, lūkojās visapkārt:
— Mstislav Sergejevič, vai es neesmu piedzēries?
Loss pavēlēja viņam, lai lien palūkoties augšējās actiņās. Gusevs piecēlās, sagrīļojās, pielāgojās un sāka līst pa stāvo aparāta sienu kā muša — ķērās aiz kniedētā apvalka. Pieplaka pie actiņas.
— Tumšs, Mstislav Sergejevič, nudien, nekas nav redzams.
Loss uzlika blāvu stiklu okulāram, kas bija pagriezts pret sauli. Skaidrās kontūrās kā milzīgs, daudzstarains kamols Saule karājās tukšajā tumsā. Tās sānos kā spārni bija izplesti divi gaismas miglāji. No ciešā kodola izšļāca strūkla un uznira gaisā kā sēne — tas bija laiks, kad radās lielie saules plankumi. Attālāk no gaišā kodola, vēl bālāki nekā zodiakālie spārni, atradās gaismas okeāni, kas bija atsviesti no Saules un griezās ap to.
Losam bija grūti atrauties no šā skata — no krāšņās Visuma uguns.