Viņš apsedza okulāru ar pārklāju. Kļuva tumšs. Viņš piekļāvās pie actiņas, kas atradās gaismai pretējā pusē. Se bija tumsa. Viņš pagrieza okulāru, un acī iedūrās zaļgans zvaigznes stars. Bet, lūk, actiņā iemir­dzējās gaišzils, skaidrs, spēcīgs stars — tas bija Sirijs, debesu dimants, ziemeļu debess ievērojamākā zvaigzne.

Loss pierāpās pie trešās actiņas. Pagrieza okulāru, pavērās, noslaucīja to ar mutautiņu. Ieskatījās. Sirds sa­žņaudzās. varēja sajust matus uz galvas.

Tumsā pavisam tuvu slīdēja neskaidri, miglaini plan­kumi. Gusevs uztraukti ieteicās:

—   Kaut kāds jods lido mums līdzās.

Miglainie plankumi lēni slīga lejup, kļuva saredza­māki, gaišāki. Ievizējās lauztas, sudrabotas līnijas, pa­vedieni. Un, lūk, spilgtās kontūrās sāka parādīties aplauztas klinšu šķautņu malas. Aparāts acīm redzot tu­vojās kādam debesu ķermenim, bija iekļuvis tā pievilk­šanas sfērā un kā pavadonis sācis griezties ap to.

Ar drebošu roku Loss sataustīja reostatu sviriņas un pagrieza tās līdz galam, riskēdams saspridzināt apa­rātu. Iekšienē, zem kājām, viss iekrācās, noraustījās. Plankumi un zibošās, aplauztās šķautņu malas straujāk sāka slīgt lejup. Apgaismotā virsma palielinājās, tuvo­jās. Tagad jau skaidri varēja saredzēt asās, garās klinšu ēnas — tās stiepās pār tuksnešainu, nedzīvu ieleju.