Aparāts drāzās pret klintīm. No malām saules apmirdzētas, tās bija pavisam tuvu. Losam ienāca prātā (apziņa bija mierīga un skaidra): pēc mirkļa, ja aparāts ar rīkli nepaspēs pavērsties pret masu, kas to pievelk, pēc mirkļa — nāve.
Šai mirkļa daļiņā Loss ievēroja nedzīvajā klajumā starp klintīm pakāpjveidīgu torņu drupas … Tad aparāts slīdēja pār kailām kalnu smailēm . .. Bet tur, kalnu otrā pusē, bija krauja, bezdibenis, tumsa. Uz saplosītās, stāvās kraujas pazibēja metālu dzīslas. Un bojā gājušās, nezināmās planētas šķemba palika tālu nopakaļ, turpināja savu nedzīvo ceļu mūžībā. Aparāts atkal traucās melnās debess tuksnesī.
Pēkšņi Gusevs iesaucās:
— It kā Mēness mūsu priekšā!
Viņš apgriezās, nošķīrās no sienas un palika karājoties gaisā, izpletās kā varde un, klusi lādēdamies, pūlējās pieirties pie sienas. Loss nošķīrās no gridas un, arī palicis karājoties gaisā, turēdamies pie actiņas caurulītes, raudzījās uz sidraboto, apžilbinošo Marsa disku.
NOLAIŠANAS
Sidrabotais, šur tur it kā mākoņkrēpēm pārvilktais Marsa disks manāmi palielinājās. Apžilbinoši vizēja dienvidpola ledāju plankums. Zem tā izpletās izliekts miglājs. Pret austrumiem tas aizvirzījās līdz ekvatoram, netālu no vidējā meridiāna pacēlās, ar malu skaujot daudz gaišāku virsmu, un sašķēlās divās daļās, radot diska rietumu malā otru zemes ragu.