Līdzās ekvatoram — skaidri saredzami — bija pieci melni punkti, apaļi plankumi. Tie savienojās ar taisnām līnijām, kas veidoja divus vienādmalu trijstūrus un trešo — garāku. Austrumu trijstūra pamatu bija ietvēris simetrisks loks. No tā vidus līdz galējam rietumu punktam stiepās otrs pusloks. Dažas līnijas, punkti un pusloki bija izsvaidīti pret rietumiem un austrumiem no šās ekvatoriālās grupas. Ziemeļpols tinās miglā.
Loss kāri vērās šai līniju tīklā: rau, šie mainīgie, ģeometriski pareizie, neizprotamie Marsa kanāli, kas jauca prātus astronomiem. Loss tagad saredzēja zem šī skaidrā tīkla otru, tikko nojaušamu, it kā dzēstu līniju tīklu.
Viņš saka to skicēt sava kabatas gramatiņa. Pēkšņi Marsa disks notrīsēja un sāka slīdēt actiņas okulārā. Loss metās pie reostatiem:
— Darīts, Aleksej Ivanovič, tiekam pievilkti, krītam!
Aparāts pagriezās ar rīkli pret planētu. Loss samazināja ātrumu un pavisam izslēdza motoru. Ātruma pārmaiņa tagad bija mazāk sāpīga. Bet iestājās tāds moku pilns klusums, ka Gusevs saķēra seju rokās, aizspieda ausis.
Loss gulēja uz grīdas, vērodams, kā palielinās, aug, kļūst arvien izdobtāks sidrabotais disks. Likās, tas tagad pats no melnā bezdibeņa lido uz viņiem.