Loss no jauna ieslēdza reostatus. Aparāts iedrebējās, pārvarot Marsa pievilkšanas spēku. Kritiena ātrums samazinājās. Marss tagad sāka aizsegt visu debesi, satumsa, tā malas izliecās kā bļodai.
Pēdējās sekundes bija šausmīgas: galvu apreibinošs kritiens. Marss aizsedza visu debesi. Pēkšņi actiņu stikli apmiglojās. Aparāts šķēla mākoņus pār blāvu klajumu un rēkdams un trīsēdams nu jau lēni slīga lejup.
— Mēs nolaižamies! — paspēja tikai iesaukties Loss un izslēdza motoru Ar stipru triecienu viņu aizmeta pret sienu, apsvieda apkārt.
Aparāts smagi nolaidās un nogāzās uz sāniem.
Ceļi trīcēja, rokas drebēja, sirds stājās pukstēt. Klusēdami Loss ar Gusevu steidzīgi kārtoja aparāta iekšieni. Caur vienu actiņu viņi izbāza ārpusē no Zemes atvestu, pusdzīvu peli. Pele pamazām atžirga, pacēla degunu, sāka kustināt ūsas, noskurinājās. Gaiss bija dzīvei derīgs.
Tad viņi atskrūvēja ieejas lūku. Loss aplaizīja lūpas, sacīja vēl padobjā balsī:
— Nu, Aleksej Ivanovič, esam laimīgi atbraukuši. Kāpsim ārā.
Viņi nometa velteņus un puskažokus. Gusevs pie- āķēja pie jostas mauzeri (drošības pēc), nosmējās un atvēra lūku.
MARSS
Tumšzilas kā jūras tāles vētrā, apžilbinošas, bezgalīgas debesis ieraudzīja Gusevs un Loss, izkāpdami no aparāta.