Kvēla, daudzstaraina saule stāvēja augstu pār Marsu. Zilās kristālā gaismas vižņi bija vēsi, dzidri — no asās apvāršņa svītras līdz zenītam .. .
— Viņiem jautra saule, — Gusevs sacīja un nošķaudījās, tik spilgta bija gaisma dziļi zilajā augstienē. Dūra krūtīs, asinis pulsēja deniņos, bet elpot varēja viegli: gaiss bija liegs un sauss.
Aparāts gulēja uz līdzena, sārtzeltaina klajuma. Apvārsnis pavisam tuvu, it kā ar roku aizsniedzams. Zeme stipri saplaisājusi. Visur klajumā kā septiņžuburu lukturi pacēlās augsti kaktusi, meta asas, mēļas ēnas. Pūta sauss vējiņš.
Loss un Gusevs ilgi raudzījās apkārt, tad sāka iet pa klajumu. Soļot bija neparasti viegli, lai gan kājas līdz potītēm grima irstošā zemē. Apejot sulīgu, augstu kaktusu, Loss izstiepa pret to roku. Augs, tiklīdz to aizskāra, notrīsēja kā vējā, un tā rūsganās, treknās atvases stiepās pretī rokai. Gusevs iespēra tam ar zābaku pa sakni — ak tu draņķis! — kaktuss nogāzās, ietriekdams dzelkņus smiltīs.
Viņi so]oja kādu pusstundu. Acu priekšā bija vienmēr tas pats sārtzeltainais klajums — kaktusi, mēļas ēnas, plaisas zemē. Kad viņi pagriezās pret dienvidiem un saule palika sānos, Loss sāka ieskatīties, it kā ko apsvērdams, pēkšņi apstājās, pietupās, uzsita sev pa celi:
— Aleksej Ivanovič, zeme taču arta.
— Ko jūs sakāt?
Patiesi, tagad skaidri varēja redzēt platas, pussabru- kušas tīruma vagas un taisnas kaktusu rindas. Pēc dažiem soļiem Gusevs paklupa pār akmens plāksni, tanī bija iestiprināts liels bronzas gredzens ar notrūkušu virves galu. Loss parīvēja zodu, viņa acis mirdzēja.