jautājumu, vai var sastapt inženieri Losu, strādnieks pa­māja uz šķūņa iekšieni. Skailss iegāja.

Šķūnis bija tikko apgaismots — virs rasējumiem un grāmatām pieblīvētā galda dega elektriska spuldzīte skārda konusā. Šķūņa dibenā līdz griestiem pacēlās sa­statnes Tepat liesmoja ēze, kurā uguni' uzpūta strād­nieks. Caur sastatņu blīvu atmirdza sfēriska ķermeņa me­tālā virsma ar biežiem kniedējumiem. Atvērtos vārtos bija redzamas tuinšsārtas saulrieta plaismas un mā­koņu mutuļi, kas cēlās no jūras.

Strādnieks, kas pūta ēzē uguni, noteica pusbalsī:

—   Pie ļums, Mstislav Sergejevič.

Sastatņu malā parādījās spēcīgi noaudzis vidēja auguma cilvēks. Viņa biezie mati bija balti. Seja jauna, skūta, ar skaistu, lielu muti, vērīgām, gaišām, it kā no pieres ārā traucošām, ieplestām acīm. Mugurā netīrs, uz krūtīm vaļējs linu krekls un salāpītas, ar auklu sa­sietas bikses. Rokā viņš turēja sasmērētu rasējumu. Pie­nākdams mēģināja aizpogāt ar neesošu pogu uz krūtīm kreklu.

—  Vai jūs sakarā ar sludinājumu? Gribat lidot? — viņš jautāja padobjā balsī un, norādīdams Skailsam uz krēslu zem spuldzītes konusa, nosēdās iepretim pie galda, nolika rasējumu un sāka piebāzt pīpi. Tas arī bija in­ženieris Mstislavs Sergejeviče Loss.