Nolaidis acis, viņš uzrāva sērkociņu: uguntiņa apgaismoja no apakšas viņa stingro seju, divas grumbas pie mutes — sāpīgi ievilkušās rievas, platās nāsis, garās, tumšās skropstas. Skailsu šis novērojums apmierināja. Viņš paskaidroja, ka netaisoties lidot, bet esot izlasījis sludinājumu Sarkanās Blāzmas ielā un uzskatot par pienākumu iepazīstināt savus lasītājus ar tik ārkārtīgu un sensacionālu starpplanētu satiksmes projektu.
Loss klausījās, nenovērsdams no viņa platās, gaišās acis.
— Zēl, ka negribat lidot man līdzi, žēl. — Viņš pakratīja galvu. — Ģilvēki vairās no manis kā no ārprātīga. Pēc četrām dienām es atstāšu Zemi un līdz šim vēl nevaru atrast ceļabiedru. — Viņš atkal uzrāva sērkociņu, izlaida dūmu mutuli. — Kādu datu jums vajag?
— Jūsu biogrāfijās izcilākos momentus.
— Tas nevienam nav vajadzīgs, — Loss sacīja, — un nav nekā ievērojama. Nebija viegli iegūt izglītību, no divpadsmit gadiem esmu nostājies pats uz savām kājām. Jaunība, skolas gadi, darbs, pienākums — nav nekā tāda, kas varētu interesēt jūsu lasītājus, nekā ievērojama, izņemot… — Loss pēkšņi sarauca uzacis, asi iezīmējās grumbas pie mutes. — Nu, redziet… Šo mašīnu, — viņš pamāja ar pīpi uz sastatņu pusi, — veidoju jau sen. Iesāku to darināt priekš diviem gadiem. Tas ir viss!