Pāri bļodai bija noliekusies mūžveca, skrandās ģērbusies sieviete ar tik grumbainu seju kā valrieksts un ar skārda dakšu stūķēja šos pretīgos kumosus savā bezzobainajā mutē. Bet blakus viņai atradās letes, noklātas ar brīnišķīgi izšūtiem galdautiem un kleitām, un liels daudzums lielisku, svaigu ziedu. Tas bija gluži kā atrast varavīksni morgā. Līdzās šiem galdiem drūzmējās grīļīgas rafijas grozu kaudzes - kā brendija cepumi, tik skaisti, ka gribējās tos apēst.

Zoma skatu, skaņu un smaržu spēcināti, mēs atgriezāmies savā viesnīcas istabā noturēt kara apspriedi, piesardzīgi izvairī­damies no informētāju pārpilnā bāra, kuri visi vāvuļoja savas pretrunīgās ziņas.

Mēs bijām četri: mana sieva Lī, es pats, izstīdzējušais, nesa­tricināmais Džons Hārtlijs, mans ilggadējais personīgais asis­tents, un Kventins Bloksams, mūsu reptiļu mītnes pārzinis - garš, muskuļots vīrs ar apņēmības pilnu seju, kas atgādināja "Buldogu" Dramondu, kurš dodas glābt savu sievu Filisu no nepārspējamā nekauņas Karla Petersona ķetnām [6] . mēs sēdē­jām, dzērām alu un apspriedām sava ceļojuma modus ope- randi[7]. mums vajadzēja doties uz trim vietām: uz Mananaras rajonu salas austrumos, kur cerējām atrast nenotveramo ai-ai, uz mežiem pie Morandavas rietumos, kur bija nosacīti drošs plakanastes bruņurupuču jeb kapidolo un milzu kāmju jeb truškāmju patvērums, un uz Alaotra ezeru, kur niedrājos zag­līgi lavījās mazais un kautrais pelēkais lemūrs.