Visbeidzot mēs nolēmām sadalīt savus spēkus, lai ietaupītu laiku. Džons un Kventins ar mūsu abām Toyota Land Cruiser automašīnām (vienu bija dāvinājusi mūsu māsas organizācija- Starptautiskais Dzīvās dabas aizsardzības trests, otru - dāsnā Toyota kompānija) brauktu uz Morandavu un iekārtotu tur nometni. Pa to laiku es kopā ar Lī dotos uz Alaotra ezeru ziemeļaustrumos un mēģinātu atrast pelēkos lemūrus. Ja mums veiktos, mēs lemūrus aizvestu un iekārtotu Tsimbazazas zoodārzā Antananarivo, tad lidotu pie pārējiem uz Morandavu. Mums visiem šis plāns šķita teicams, un, sava lēmuma uzmundrināti, mēs devāmies lejā un pasūtījām svētku mielastam pāris dučus mazu, saldu un sulīgu malagasiešu austeru.
Lai piepildītu Alaotra ezera plānu, mēs bijām nodrošinājušies ar Olivjē Legrāna (viņš tikko bija publicējis tik ļoti nepieciešamo Madagaskaras putnu rokasgrāmatu) un viņa daiļās un ārkārtīgi apdāvinātas sievas Lisjēnas palīdzību. Lisjēna bija daudz nopūlējusies, lai izsekotu un notvertu divu sugu putnus - Madagaskaras pīli un dūkuru, kas abi bija raksturīgi tikai šim ezeram un tika uzskatīti par izmirušiem. Viņa mums teica, ka ezera apkārtnē nav iespējams strādāt bez Mihantas palīdzības. Mana sirds sažņaudzās. Vai šis bija vēl viens no tiem nenotveramajiem Pjēriem, kuri nozuda, līdzko parādījāmies tuvumā?