Tomēr nē, es nebiju pareizi novērtējis Lisjēnu - nākamajā rītā viņa parādījās, vienādos daudzumos izstarodama burvību un lietpratību, un vilka līdzi tauvā apburošu malagasieti ar platu, laimīgu smaidu un humorpilnām acīm. Viņš bija ceturtā kursa medicīnas students, dzimis vienā no neskaitāmajiem ciemiem Alaotra apkārtnē, un tādā kārtā gandrīz it visur tajā pusē viņam bija papilnam brālēnu, māsīcu, tēvoču, tanšu, brāļadēlu un māsasmeitu. Mihanta nekavējoties prasmīgi pārņēma visa pasākuma vadību. Mums vajadzēja lidot uz ezeru ar lidmašīnu un atgriezties no turienes ar vilcienu, vedot visus iegūtos dzīvniekus. Taču Mihanta grasījās arī uz ezeru doties ar vilcienu, nogādāt tur mūsu dzīvnieku būrus, nolīgt istabu viesmājā [8] un transportu, kas mūs vadātu izlūkbraucienos pa apkārtējiem ciematiem, kur varētu slēpties kāds pelēkais lemūrs (Hapale- mur griseus alaotrensis). Viņš paskaidroja, ka patlaban esot ļoti piemērots gadalaiks lemūru medībām, jo šajā laikā vietējie dedzinot lielus niedrājus savu rīsa plantāciju paplašināšanai. Tādā kārtā no liesmām bēgošos lemūrus vietējie vai nu nositot un pārdodot kā ēdamo, vai notverot un pārdodot kā mājdzīvniekus. Lieki teikt, ka tas viss bija nelikumīgi, tomēr allaž turpinājās.
Alaotra ezera stāsts ir drūms un, baidos, raksturīgs it visur Madagaskarā.