Vispirms jāpiebilst, ka šis ezers - lielākais Madagaskarā - ir salas rīsu krātuve un nodrošina tās ievērojamās vajadzības. (Malagasieši patērē vairāk risu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkura cita tauta.) Ezeru ieskauj nolaidenu kalnu loks, kas reiz bijis klāts ar mežiem. Tomēr gadu gaitā šis dabiskais ezera aizsargvalnis ticis nolīdzināts lauksaimniecības vajadzībām. Tādējādi mežu vairogs izcirsts, un pārpalikušais augājs saglabājies tikai dažus gadus, pēc tam kalni pamazām sākuši sairt. Kad koku saknes vairs nesaturēja augsni savā vietā, tā sāka slīdēt uz leju ezerā kā sarkans šļūdonis, pamazām piepildīdama ezeru ar sanesām un nogulumiem, tādā kārtā liekot tam lēnām izzust. Nu ezers vairs nav Madagaskaras rīsa krātuve, un valstij nākas šo pamatproduktu ievest un maksāt par to ar valūtas krājumiem no savas vārgās ekonomikas.
Malagasiešus par to nevar vainot - drīzāk tos, kuri te valdīja pagātnē. Zemniekam meža izciršana nešķiet ekoloģiska katastrofa, bet gan veids, kā iegūt mazliet augsnes, kas uz dažiem gadiem nodrošinās viņam ražu, turklāt nocirstais mežs apgādā zemnieku ar kurināmo. Tā rīkojušies jau viņa tēvutēvi, kāpēc lai viņš tā nedarītu? Viņš nezina, ka šobrīd tādu kā viņš ir piecas reizes vairāk nekā vectēva laikos un ka šī dabas bagātību izšķērdēšana liks viņa mazbērniem ciest badu.