Mūsu lidojums uz Ambatondrazaku, lielāko pilsētu Alaotra ezera piekrastē, bija neticami nomācošs. Jūdžu jūdzēm kalnainas zemes, kas reiz bijusi klāta ar mežiem, bet tagad rēgojas kaila un miljoniem sarkanu kroku - augsnes erozijas zīmju - izvagota. Lidojums ilga trīs ceturtdaļstundas, un visu šo laiku mēs zem sevis neredzējām neko citu, kā vien šausminošo ainavu. Es teicu Lī: "Tas ir kā lidot virs Sahāras," un viņa atbildēja: "Tieši tā Sahāra ir radusies."
Mēs nosēdāmies lidlauka zālienā, un lidaparāts pa to brau- kalēja, kamēr nonāca līdzās mazai ēkai, kas izrādījās kontrol- tornis, bārs un bagāžas izsniegšanas vieta vienlaikus - turklāt nekas no tā tobrīd nedarbojās. No Mihantas nebija ne vēsts, un es atkal sāku prātot, vai viņš nav kāds mītisks tēls. Mēs sakrāvām savu bagāžu ārpusē pie lidostas ēkas (ja to tā var nosaukt) un lūkojāmies uz garo, bedraino, sarkanu dubļu un mirdzošu peļķu klāto ceļu - naktī acīmredzot bijusi pamatīga lietusgāze. Ceļš izzuda mežā, bet Mihantu nekur nemanīja. Netālu stāvēja sagrabējis taksometrs, kurā bija ievietojusies ļoti ražena mala- gasiete, viņas tikpat raženā meita un mazulis.
- Brauksim uz pilsētas centru un sūtīsim izlūkus no turienes, - es ierosināju Lī. - Palūgsim šiem te mūs aizvest.
Lēdijas ar laipnu skatienu un platu smaidu uzņēma mūs mašīnā. Tik daudz vietas mums pietika.