Mēs braucām prom pa ceļu, mašīnas atsperes pie katras bedres protestēdamas čīkstēja, un peļķu ūdens zem riteņiem uzšļācās kā asinis. Kad bijām kā uz batuta nolēkājuši apmēram ceturtdaļjūdzi, šajā laikā uzzi­nādami raženās dāmas privātās dzīves visintīmākos sīkumus, parādījās vēl viena mašīna ar žestikulējošu Mihantu tajā. Tā nu juceklīgajā, sarkanajā peļķu klajumā mēs pārmijām mašīnas un komplimentus, un Mihanta, nemitīgi atvainodamies, aiz­veda mūs uz viesmāju.

Pēc malagasiešu standartiem tā bija varena celtne, ko vadīja ķīnietis un viņa sieva malagasiete un kas bija lieliski novietota tieši iepretī Ambatondrazakas tirgum. Pēc manām domām, tas bija apburoši, tomēr arī pamatīgi novērsa uzmanību. Sēžot lejā bārā-atpūtas istabā-restorānā, pa trim logiem varēja lūkoties pāri ielai uz tirgu, kas darbojās no ausmas līdz rietam.

Es tūdaļ ievēroju, ka visas sievietes nēsā cepures. Tas mani savaldzināja, jo man ļoti patīk sievietes cepurēs. Elegantas ma- lagasietes slīdēja gar logiem, ietinušās daudzkrāsainos audekla lamba (tajos viņas nēsā arī uz muguras uzsietos bērnus), pasle- pus lūkodamās uz apkārtējiem no brīnišķīgo pīto cepuru plato malu apakšas. Jaunākajām, protams, bērnu vēl nebija. Tās slī­dēja garām, aptinušas savas lamba tā, lai atklātu katru aicinošo ķermeņa izliekumu, un viņu acis no platmalaino galvassegu apakšas lūkojās lielas un melnas kā zīdkoka ogas. Tas bija apbu­rošs skats, tomēr, tiešāk izsakoties, ne gluži tas, pēc kā biju šurp ieradies.