Mūsu istaba bija liela, piebāzta ar nevajadzīgām mēbelēm, un gulta likās darināta tieši svētā Augustīna vajadzībām - lai laupītu drosmi nodoties gan seksam, gan miegam. Logiem priekšā bija režģi, kas piešķīra vietai vieglu Alkatraza [9] noskaņu. tomēr, pēc malagasiešu standartiem, Mišelina ceļvedī šī istaba tiktu novērtēta ar trim zvaigznītēm.
Tiklīdz ieradāmies, man uzbruka vēdergraizes, kādas cilvēku bieži piemeklē tropos. Šādas lēkmes var būt vieglas, postošas vai sāpīgas. Mans gadījums bija pēdējais no iepriekš minētajiem. Lielos daudzumos lietoju zāles un cerēju uz to labāko, jo Mihanta bija mūs informējis, ka pirmais šobrīd darāmais mums ir iepazīšanās ar diviem vietējiem priekšsēžiem (katrs atrodams savā ezera krastā), kuru teritorijās mēs grasāmies darboties.
Viņš bija nolīdzis lielu, izskatīgu malagasieti, ko pilnīgi neticamā kārtā sauca par Romulu, lai tas aizvestu mūs turp un atpakaļ ar savu apdauzīto mašīnu, kas izskatījās kā paglābta no izgāztuves. Visi logi bija nolaisti, un rokturu to aizvēršanai nebija. Vienas no aizmugurējām durvīm bija saņurcītas, trūka abu stikla tīrītāju, gan automobiļa priekšējā, gan pakaļējā daļa bija kādreiz nonākusi tiešā kontaktā ar ķieģeļu sienu, riepas tik kailas kā maitu lijas pakausis, un izpūtēja caurule vilkās pakaļ, nemuzikāli skrāpēdamās pa zemi. Tomēr motors zināmā mērā darbojās, sēkdams un pukšķēdams, reizēm noslāpdams un apstādamies.