Jau pagājuši divi gadi, kopš karš ir beidzies, bet Latvijā vēl tic rietumu demokrātijai. Čekas pagrabā gulēdams, apzinos, ka pasaulē ir noslēgts miers, bet es esmu sprostā. Un lai man nestāsta, ka rietumos nezin, ka Padomija ir gulagu zeme.

Bet vai ar mūsu iznīcināšanu būs iznīcināti cilvēces centieni? Vai ir uz pasaules vara, kas spēj izdzēst brīvības dziņu? Laikam tas ir katras neierobežotas varas atrisinājums - ielaist otram lodi pakausī. Bet apšauto vietā nāk jauni, un cīņa turpinās.

KAUT kur aiz durvīm noskan "Podjom!" - pavēle celties, bet es vēl neesmu paguvis aizmigt. Caur restoto lodziņu blāvo agrs vasaras rīts.

Liekas, esmu jau apradis ar krieviskajām pavēlēm, jo saprotu šo valodu diezgan labi. Sākas rīta gājiens, lai iznestu parašku, nomazgātu muti un nodzertos tapas ūdeni. Siltās samazgas, ko sauc par tēju, jaunam cietumniekam ir pretīgas.

Ievērojis, ka visas sienas priekštelpā ir noskrāpētas, saprotu, ka šādus skrāpējumus stingri uzmana un cenzūranti izkasa katru aizdomīgu svītru. Man jau gan nav nekā cita, ar ko skrāpēties, kā tikai paša nagi.

Saņemu normēto silto ūdeni un karotīti cukura. It kā paredzēts ir saņemt divdesmit gramu, bet cietumnieka vēders nav dietas svari. Un, ja arī būtu, kam lai pierādītu, ka esi piekrāpts? Izlaizu saujā iebērto cukuru un uzdzeru ūdeni. Maize varbūt būs vēlāk.

Apmetums arī uz manas kameras pelēkās sienas vietām ir tā izkasīts, ka sienas virsma līdzinās rakumiem, un tā man neuzzināt agrāko iemītnieku vārdus. Dzirdu, kaut kas grabinās aiz sienas. Ne jau tā ir pele, bet kāds tāds pats bezpersonīgais kā es - varbūt pat kāds no maniem biedriem.

Saņemu maizi - to pašu parasto ķieģelīti, kādu saņem visi padomju ļaudis - tikai cietumā to sauc par paiku. Vēlāk uzzinu, ka mūsu ēdienu ved no dzelzceļa ēdnīcas; tādēļ zupā nav smirdošu zivju atlieku, bet tāpat tā ir pliekana. No puslitra nepietiek pat kamerā sēdošam.