Sāk uzmākties miegs. Ja sauktu uz pratināšanu, būtu kaut kas ko darit, bet tagad klanos uzmācīgā miega priekšā. Nolaižos uz vilinošās lāvas. Nezinu, cik ilgi esmu tā piesnaudis, kad uztrūkstos no atslēgu klaudzināšanas un sarga lamām. Savāds iestādījums. Darīt nav ko, bet gulēt neļauj. Vai arī sargiem nebūtu vieglāk, ja ieslodzītie gulētu? Tikai vēlāk sāku izprast, ka miegs ir ierocis čekistu rokās.

Brīvībā dzīvodami, nemaz neapzinājāmies miega vērtību. Vienmēr, vairāk vai mazāk izgulējušies, pat dusmojāmies, ka miegs kavē darbus. Te darba nav, un, ar miegu cīnīdamies, jau sāku gaidīt solīto atkalredzēšanos ar sarkano afgāņu kurtu.

PUSDIENAS laiks. Ēdamais ir atvests armijas termosā. Grab alumīnija bļodiņas, un klaudz fortočkas biezajās durvīs. Arī manējā atveras, un jefreitors - sarkanarmietis uz zemākas dienesta pakāpes kā kaprālis - iebāž pa mazo caurumu savu netīro roku ar kūpošu viras bļodiņu un nosauc parasto: "Beri!" - pavēl man saņemt trauku.

Viņš ir ģērbies taukainā armijas kreklā, un viņa netīrais īkšķis ar garo, melno nagu mirkst blodiņā. Vai es brīvībā tādu viru būtu strēbis? Bet, ja grib dzīvot, kaut kas jāēd ir, un, neteikdams ne vārda, saņemu bļodiņu.

Lai varētu izkustēties, atkal sāku gaidīt tikšanos ar afgāņu kurtu, bet tad atceros, ka pratina tikai naktīs.

Ir divi sargi - abi priekšnieki, un trešais, kas izdala putru, arī grib priekšnieka godu. Sargi spēlē dambreti un lamājas. Ievēroju, ka lamājas zaudētājs. Uzvarētājs ar lamu mīļvārdiņiem zaudētāju apceļ un izaicina uz nākošo partiju.

VĒLREIZ mēģinu pārdomāt pagājušās nakts sarunu ar pratinātāju un uzminēt mūsu nodevēju. Ir grūti aplēst, ko sarkanais kurts zin. Uzņēmums, ko viņš man nometa priekšā, liek domāt, ka nodevējs būs piedalijies mūsu pēdējā sanāksmē pie Raimonda Lullas.

Kas mēs tur bijām? Meiteņu mīlulis Osvalds Voits, brāļi Raimonds un Edmunds Lullas, Juhno un es. Mēs četri esam pazīstami no skolas, bet Juhno ir Raimonda draugs.