Sanāksmē Juhno nav apmierināts. Neviens neesot ieradies no galvenā štāba. Kad saku, ka esmu sakarnieks, viņš izmet, ka gribot dzirdēt rīkojumus no priekšniecības. Šī neesot puiku spēle.

Apsolu, ka rīkojumus viņš saņems un varbūt pat tiksies ar vadību, bet ne tūlīt.

"Nu tad uz tikšanos," viņš šķiroties saka. Viņš ir labi vecāks par mums pārējiem - ar pašpārliecinātu, noteiktu stāju un cietām, pelēkām acīm.

Drīzi pēc sanāksmes ievēroju, ka kāds privātā žaketē, armijas biksēs un kirzas zābakos sāk atkārtoti parādīties uz mūsu ielas - vai nu pie Sarkanā Krusta darbnīcām tieši pretim mūsu dzīvokļu namam vai arī uz stūra pie tramvaja pieturas.

Kad apjautājos Raimondam par Juhno, Raimonds apgalvo, ka Juhno esot neapšaubāms patriots - sens tēva un ģimenes draugs un bijušais virsnieka vietnieks no Daugavpils. Juhno strādājot uz dzelzceļa un daudz varētu mums palīdzēt ar sakaru dibināšanu starp novadiem.

Pēc dažām dienām Raimonds atgādina, ka Juhno gaidot uz tikšanos.

Viņam esot nepieciešams iepazīties ar darbības plāniem.

"Kaut kas pie šīs lietas man nepatīk," es saku, bet Raimonds gandrīz apvainojās. Vai viņš pats neesot galvojis par Juhno - sava tēva draugu un patriotu?

VAI esam saņemti visi vai tikai es, to sapratīšu no izmeklētāja jautājumiem. Kad laukos mani arestēja, satiku to pašu vīru, kuru biju vairākkārt ievērojis klīstam pa mūsu Lūkas ieliņu. Esmu pārliecināts viņš sāka man sekot pēc mūsu pēdējās sanāksmes pie Lullām. Mēs esam nodoti, bet nodevējs nav neviens no maniem draugiem - par to es varu galvu likt ķīlā. Kas tagad lai zin, kuri paliks ārpus dzelzs vārtiem? Kurus apcietinās, tiem cietīs arī tuvinieki - pavisam nevainīgi. Labi, ka manējie neko nezin. Tas viņiem varētu maksāt brīvību.

Cik nežēlīga var būt pašam sava sirdsapziņa! Tā dzeļ un neliek mieru par izdarītajām kļūdām. Tautas paruna gan saka, ka no kļūdām mācāmies, bet čekā caur kļūdām iegūta mācība ir pārāk dārga. Bet varbūt tālākajā dzīvē nekādas mācības nevajadzēs. Dzīves nemaz nebūs.