VAKARIŅĀS saņemu nepilnu bļodiņu cietuma zupas, kur jefreitora pirkstam nav kur iemirkt. Sāk skanēt telefons, un soļi atkal dun pa loka kāpnēm pretī nezināmajam. Pašus gājējus es neredzu un pēc soļiem nevaru pateikt - jauni tie vai veci. Esmu satraucies, jo arī mans brīdis tuvojas. Nejaukākā ir neziņa. Liekas, ka mētājos kā pa stikla sprostu - bez aizsegas un pieturas.

Nakts seko naktij, un viss atkārtojas - spilgti apgaismotais kabinets ar tiem pašiem vīriem. Neprasa vairs, vai esmu pats sastāvējis organizācijā, bet uzstāj, lai uzdodu vadību.

"Nezinu," atbildu, bet saprotu, ka tālu netikšu.

Daži no mūsējiem ir zināmi un varbūt jau apcietināti. Kliegšanas vienmēr ir daudz, bet dauzīts netieku. Varbūt čeka palikusi cilvēcīgāka, bet varbūt arī nē, jo neatrodos jau pašā galvenajā namā. Izrādās, šī ir viena no mazākajām nodaļām - tā saucamā dzelzceļa čeka.

Arī Juhno strādā uz dzelzceļa. Varbūt, Latvijas armijā dienēdams kopā ar Raimonda tēvu un tēlodams ģimenes draugu, Juhno jau brīvvalsts laikā ir strādājis pagrīdē. Varbūt viņš ir tas, kas nodeva arī Raimonda tēvu. Kopā ar citiem virsniekiem viņu nošāva Litenē '41. gadā.

KĀDU vakaru mazais, pret mani arvien labvēlīgais majors - kas izrādās ir izmeklēšanas daļas priekšnieks Osetrovs - mani ieved citā kabinetā. Ar drūmu, glūnošu skatu pie galda sēž pusmūža gados kapteinis jūrnieka uniformā.

"Šis būs tavs izmeklētājs," saka majors, "kapteinis Anosovs."

Netālu sež resns seržants un lauzītā latviešu valodā mēģina tulkot, ko majors saka. Viņš esot tulks Ivanovs.

Tātad esmu cauri ar afgāņu kurtu. Rupjš viņš ir kā zābaks, un viņa vārdi zveļ kā dūres, bet pie manis dūres viņš nelietoja. Vēlāk uzzinu, ka viņš ir dzelzceļa čekas priekšnieks pulkvedis Goba un ka ar pratināmajiem latviski nerunā.