Kapteinis Anosovs man esot jāuzrunā kā pilsonis izmeklētājs.

Pa apcietināšanas laiku no sargiem un čekistiem esmu nojaudis, ka pēc viņu domām apcietinātie pieder pie citas cilvēku šķiras - ne tās, pie kuras šie vīri pieskaita paši sevi. Vai nebūtu pareizāk, ja paliekam katrs savā žoga pusē - nodomāju, bet ciešu klusu.

Saruna sākas ar manu radu rakstu noskaidrošanu - vārds, tēva vārds, uzvārds - un turpinās par mūsu jauniešu organizāciju. Es mēģinu labi apdomāt atbildes. Kamēr Ivanovs mocās ar tulkošanu, es varu sagatavoties. Latgales vai Maskavas priekšpilsētas krievs Ivanovs runā ļoti slikti latviski un tulkot pavisam nevar. Reizēm izlaiž veselus teikumus.

Tikai tos cilvēkus, kuru vārdus Anosovs nosauc, atzīstos, ka pazīstu. Un tad kā bulta izšaujas doma - kāpēc izmeklētājs nepiemin Juhno?

Jautājumi un draudi birst kā krusa. Reizēm izmeklētājs, neizturējis manu locīšanos, pielec kājās un ar smago lineālu iebelž man pa sprandu. Vēlāk pārliecinos, ka šī metode ir labi izkopta. Ir svarīgi uzsist pareizajā vietā.

Tulks Ivanovs mierīgi kūpina smirdošo mahorku. Viņš nav no kliedzējiem un tikai reizēm paceļ balsi.

Ar lineālu jau kaklu nenocirtīs, bet varbūt vēlāk pielietos citus ietekmēšanas veidus.

"Neko nezinu," es atbildu uz visiem Anosova jautājumiem.

"Padomā labi!"

Anosova balsī skan draudi, un es domāju, kamēr viņš, pirkstos berzēdams, smēķē savu kazbeku. Esmu noguris no sēdēšanas uz ķebļa. Tas ir pieskrūvēts pie grīdas - varbūt lai pratināmais neiedomātos uz lineāla sitienu sist pretī ar ķebli.

Laiks velkas gausi. Gribas zināt, cik stundas esmu tirdīts un kad šīs nakts mocības beigsies. Ir dzirdēts, ka Staļins strādājot naktīs; tāpēc laikam arī čeka ir pārgājusi uz tādu pašu maiņu. Anosovs beidzot paskatās kabatas pulkstenī un pazvanījis liek, lai savācot apcietināto - tas ir, mani.