ATKAL pelēkās sienas. Spoži degošā spuldze ir palikusi neciešama. Liekas, tā izklaidē domas un neļauj izlemt pat mazāko sīkumu. Viss jūk un griežas - tikai divi jautājumi paliek: Ko viņi zin par mums, un kas ir apcietināti?

Mēģinu izdomāt, kādas ticamas variācijas stāstīt. Zinu, ka stāstīt vajadzēs. Neviens šajos pagrabos nav klusējis, un izmeklētāji cenšas pierādīt pēc iespējas lielāku vainu. Nezinu, cik ilgi esmu valstījies ar savām neizdomājamām domām, kad atskan parastais "Podjom!" Kaut acis vēl neesmu aizvēris, ir jāceļas. Priekšā ir atkal gara un mocoša diena.

Pēc brokastīm mani apciemo manas aresta grupas vadītājs - pēc pakāpes kapteinis, un iedod ķieģelīti rupjmaizes un sešas paciņas Belamoras. Tas esot pārpalikums no tēva ceļa naudas.

Jā, tēvs man naudu iedeva gan, bet čeka atņēma! Esmu pateicīgs par pienesumu. Kapteinis varēja visu paturēt sev, un ne gailis pakaļ nedziedātu. Pīpot nepīpoju, bet maize noderēs.

Moca miegs un gribas, kaut ātrāk būtu vakars. Vēl nezinu, ka vakaros sāksies garās pratināšanas Anosova kabinetā un tāpat kā dienā miegs būs liegts.

Pēc dienas klusuma un vakariņām sāk atkal skanēt telefons, un viens pēc otra nezināmi soļotāji paiet gar kameras durvīm uz nu jau man zināmajām vītņu kāpnēm.

Pazūd miegainums, un gaidu, līdz pienāk mana kārta.

ANOSOVS sāk savus jautājumus no tās pašas vietas, kur vakar nobeidzis - Kur štābs? Kas vadītāji?

Šoreiz saņemu belzienu ar smago tintes susināmo presi. Liekas, tā pieder pie ozola rakstāmgalda. Kam gan šis instruments agrāk bija kalpojis? Ne jau tas no Kremļa atvests. Tās ir buržuju mantas, ko nepārtraukti ved uz Kremli.

Belziens ir spēcīgs. Dun galva, un sīc ausis.

"Nevelc laiku un netēlo gudro! Citi tāpat pateiks, un tev būs sliktāk!" Anosovs kliedz, un viņa acis paliek sarkanas.