"Neko nezinu un neko nevaru pateikt."

Uz šādu atbildi viņš uzbļauj: "Staķ" Un nu man ir jāstāv ar seju pret sienu, bet viņš pats kaut kur aiziet. Tulks Ivanovs paliek sēžot un turpina kūpināt savu mahorku.

Stāvēšana ir daudz grūtāka par cieto sēdēšanu. Nāk prātā tēva stāsti par sodiem cara armijā. Kamēr sodītais nokritis, esot bijis jāstāv zem šautenes ar ķiegeļiem piekrautu mugursomu uz pleciem. Cik ilgi es būtu tā nostāvējis? Labi, ka man nav jātur ķiegeļi.

Laiks velkas bezgala lēni. Ienāk kāds čekists, caur pieri paskatās un aiziet, bet Anosovs nerādās. Mana veselā kāja mazliet trīc. Vieglāk būtu staigāt. Tad svars mainītos no vienas kājas uz otru, bet tagad lielākais smagums ir uz veselās. Ja vairāk nevarēšu, gāzīšos gar sienu garām resnajam Ivanovam. Lai dara ar mani ko grib!

Sāk nākt miegs ...

Beidzot ierodas Anosovs. "sēdies!" viņš pavēl.

Kāja it kā salūzt, un es smagi nokrītu uz ķebļa. Anosovs, pa reizei caur pieri paskatīdamies, cilā papīrus.

"Citi daudzi runātīgāki par tevi," viņš saka - tikai nesaka, kādi citi. "Padomā, vai nav muļķīgi liegties, jo mēs jau tāpat visu zinam."

Pēc tādas pamācības viņš mani atlaiž.

NEZINU, cik ilgi esmu gulējis, kad pamodina rīta sauciens. Galva ir smaga, un pēc nakts notikumiem miegs nemaz nav atspirdzinājis. Nezinu jau arī, cikos izmeklēšana beidzās.

Ap pusdienas laiku kamerā ielaiž jaunu iemītnieku - neliela auguma, tumšiem matiem, apbružātā ādas jakā - par daudz labi gērbušos priekš pēckara gadiem. Sniedz roku. Vārds esot Barons. Nākot no Liepājas puses. Aizturēts par sakariem ar meža brāļiem.

Kāpēc pilnīgi svešam cilvēkam viņš stāsta par saviem sakariem?

Klausos viņa veiklajā valodā, un pazūd miegs. No partizāna viņš pārsviežas uz mīlētāju. Stāsta, kā iekarojot sirdis, un atkal pievēršas Jēkabpils apkārtnes mežiem.

"Varbūt arī jums ar partizāniem ir bijusi darīšana?" viņš saka un turpina runāt par mežu.