Kur viņš tāds radies - kā tikko no balles paņemts? Plātās ar sievietēm. Runā par mežiem. Un pat nesūrojas, ka ir apcietināts.

Vakarā viņu izsauc pirmo un pēc kādas stundas mani. Laiku te nevar noteikt. Vienīgās tiešās laika pieturas ir rīta celšanās sešos un vakara gulēt iešana desmitos, bet nakts pratināšana sajauc guļamās stundas.

Drīz būs nedēļa, kopš šeit esmu. Gribētos zināt, kad šis murgs beigsies, bet nav kam pajautāt. Nākošajā dienā izsauc gaitenī, un sargs ar neasu skujamo man nodzen matus - manu brīvā cilvēka iezīmi. Ērmīgs laikam izskatos, bet nezinu, kad sevi redzēšu. Čekā spoguļu nav.

Kad manu kameras biedru izsauc, es klausos, ka viņš sargam savus matus griezt netauj. Neesot uzrādīta vaina, kāpēc apcietināts.

Sargs nobaurojas, ka tas viņam pie vīrišķā orgāna un izplūst lamvārdos par seksu un māti.

"Tad ved mani pie izmeklētāja!" uzstāj mans biedrs.

"Kas par izmeklētāju!" sargs atbrēc. "Ne jau man jāpilda tavas iegribas!"

Lamāšanās apraujas, pāriet čukstā, un abi aiziet.

Mans biedrs neatgriežas. Neviens cits mežinieks arī neparādās.

Atkal esmu viens un sāku saprast, ka veiklais runātājs ir bijis čekas sūtīts.

Pārvelkot ar roku nodzītajai galvai, atceros, ka pirmskolas gados staigāju gluži tāds pats. Labi, ka bārda tādas zēna pūkas vien vēl ir. Būtu mocības, ja to dzītu ar neasajiem čekas nažiem.

AR Anosovu nevaram saprasties. Viņš apšauba visu, ko saku, un netic, kad atzīstos, ka štāba priekšnieks esmu es pats. To daru, jo zinu, ka arī Raimonds Lulla un Osvalds Voits - abi mani organizācijas un kursa biedri, ir apcietināti.

Sāku justies kā nodzīts zirgs. Moca tikai doma, kad varēšu gulēt? Esmu iemācījies sēžot snaust, reizēm pat aizmigt. No sākuma vai nu kritu uz priekšu, vai vēlos uz sāniem, bet tagad zinu, kā noturēt līdzsvaru. Apsēdies atspiežu elkoņus pret ceļiem un, turēdams kājas labi plati un saņēmis zodu plaukstās, saliecies snaužu. Pat sargs nepamana manu viltību. Varbūt domā, ka skumstu par savu likteni.