Edgars Jasūns sīki raksturo apstākļus un cilvēkus, un dzīvus dara atmiņā saglabātos skatus un notikumus no gulagu pasaules, kur piezīmes nevarēja krāt.

Edvards Virza saka, ka iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību un tikai dzejnieks var atmodināt mirušo valodu. Aiz dzelzs vārtiem Jasūns pagātnē nogrimušajai valodai dod jaunu skaņu, kas liecina par noziegumiem genocīda apmēros.

Pēc Apvienoto Nāciju 9. decembra, 1948. gada Genocīda Konvencijas lēmuma (http://www.hnveb.org/legal/genocide.html) genocīds ir pārkāpums, kura nolūks ir iznīcināt - pilnīgi vai daļēji - kādu nacionālu, etnisku, rasisk vai reliģisku grupu: 1) iznīcinot grupas locekļus; 2) radot apstākļus, kas fiziski vai mentlāli kaitē grupas locekļiem; 3) uzspiežot grupai dzīves apstākļus, lai ar nolūku - daļēji vai pilnīgi - novestu grupu pie iznīcības; 4) ierobežojot dzimstību starp grupas locekļiem; 5) patvarīgi pārvietojot bērnus no vienas grupas uz otru.

Pēc šī lēmuma genocīds ir ne tikai masu slepkavība, bet arī ar nolūku radīti apstākļi, kas masveidīgi iznīcina. Aiz dzelzs vārtiem ar darbā nodzītiem un nomērdētiem ģindeņiem pildās kapu ieleja, kur vieta ir paredzēta visiem notiesātajiem, jo pēc formulas viņiem nav paredzēts atgriezties.

Aiz dzelzs vārtiem ir psiholoģiska, socioloģiska un antropoloģiska atklāsme par cilvēku - kā cilvēks piemērojas ārkārtējiem apstākļiem un ko cilvēks var cilvēkam darīt. Personīgu raksturojumu gadījumos pielietoju pseidonīmus.

Hilda E. Smekis