PIRMĀ DAĻA

Sprostā

Dobji klaudzot, aizveras augstie dzelzs vārti, un mašīna apstājas nelielā, pelēkā pagalmā. Ir 1947. gada 13. jūlijs. Esmu divdesmit vienu gadu vecs. Kaut kur tālu aiz vārtiem ir palikusi ziedoša vasara, iecerēti darbi un nākotnes nodomi.

Mani pavadoņi, izrausušies no lepnā priekšniecības Opeļa, liek izkāpt arī man. Aplaižu acis drūmajai vietai - tepat manā Rīgā, pašā tās centrā. No Brīvības Pieminekļa puses to it kā sargā lielais pasta nams, un cauri Esplanādes liepām uz to noraugās Katedrāles kupoli. Uz mums vienaldzīgi noskatīdamies, pie lielajiem vārtiem stāv sarkanarmietis ar automātu uz krūtim.

Vai nu šeit tādi kā es ir mazums ievesti un izvesti, un te laikam neviens nejautā, kas ar atvesto notiks. Kas nokļuvis šinī iestādē, pēc padomju ieskatiem ir vainīgs. Aiz šiem vārtiem nevainību neviens nemeklē pirms pierāda vainu.

Pēckara gadus Rīgā dzīvodams, nekad nebiju padomājis, kas notiek aiz dzelzs vārtiem, pie kuriem vienmēr stāv bruņots sargs. Šādu apsargātu vietu ir Rīgā saradies daudz, un par tām baumo dažādi. Par nagu maukšanu gan neviens nerunā un arī '40. un '41. gada nomocītos nepiemin.

Katrs baidās nonākt noslēpumainajā iestādē, kuru joprojām sauc par Čeku.