SĒŽOT uz lāvas, domāju - ko tad te lai sadaru? Staigāšanai ir vietas par maz - sanāk tikai trīs pilni soļi uz vienu pusi. Laikam jau tāpēc ir cēlies teiciens, ka cietuma sods esot jānosēž, bet ko sadarīšu ar tukšajām dienām, kad būs nogurušas domas?

Ko var domāt cilvēks, nonācis sprostā? Ceļš no mājām līdz šai lāvai ir bijis kā murgs, no kura nespēju pamosties. Un, tomēr, te es esmu - vietā, no kuras visi tā baidās, ka tās vārdu pat nedrikst pieminēt, izņemot varbūt starp labiem paziņām.

ARĪ visā mūsu brīvvalsts laikā neviens par Krieviju un čeku nerunāja. Skolā mēs vēstures stundās mācījāmies par kaujām ar vācu krustnešiem sirmajā senatnē un ar Bermontu Pirmajā Karā, bet neviens neminēja pēckara sarkano teroru Krievijā. Varbūt tie, kas vadīja mūsu mazo valstiņu, cerēja, ka tauta izglābsies caur brīnumu. Vai gan tautiņa, kas skaitļos nesasniedza pat divus miljonus, nebija brīnums pats par sevi?

No mātes un vecās tantes es pirmo reiz dzirdēju par sarkano briesmām. Māte stāstīja par lielinieku ienākšanu Adžūnos. Viņi visus esot uzskatījuši par kontrām un ienaidniekiem un uz visiem skatījušies ar naidā zvērošām acīm. Tante stāstīja par Maskavā pavadīto laiku no 1919. līdz '20. gadam. Viņas brālēns bijis čekistos. Tā licies, ka no visām tām izlietajām asinīm bijis pazaudējis prātu un varbūt juties pat atvieglots, kad kādu nakti baltie kazaki viņu stacijā sakapājuši.

Kas bija brīvā Latvija? Vai mūsu prezidents Ulmanis nebija radījis kaut ko līdzigu siltumnīcas apstākļiem valstiņā, kurai aiz stikla sienas trakoja sarkanais putenis austrumos un nacistu pērkona negaiss rietumos? Un, kad šo sienu sagrāva austrumu iebrucēji, vēl tauta nepameta cerību.