Dons Huans

Es pateicos! No garlaicības mākts

Tur tikko nenobeidzos. Ak šie ļaudis,

Ak zeme šī! Un debess? … dūmos tīta.

Un sievietes? Es negribētu mainīt,

Jel iegaumē, mans muļķa Leporello,

Visvienkāršāko andalūzieti, nudien,

Pret turienes visskaistākajām dāmām.

Tās sākumā man iepatikās gan

Ar zilām acīm, balto sejas krāsu,

Tās kautrīgas bij un — tik neparastas;

Bet, paldies dievam, atvērās drīz acis —

Es ieraudzīju; grēks ar viņām pīties —

Nav dzīvības, tās tikai vaska lelles,

Ne mūsējās! … Bet, paklau, vieta šī

Mums pazīstama; vari atģist to?

Leporello

Kā ne; man Antonija klosteris

Ir atmiņā. Jūs bieži jājāt šurp,

Es uzmanīju zirgus tur tai birzī.

Nolādēts amats, tiešām. Jūs nu gan

Še laiku patīkamāk pavadījāt —

Tam ticiet droši.

Dons Huans

(domīgi)

Nabaga Inēze!

Nav viņas vairs! cik tā man mīļa bij!

Leporello

Inēze! — ak tā melnacainā … zinu.

Trīs mēnešus jums bij ko noņemties

Ap to, līdz nelabais pats nāca talkā.

Dons H.uans

Nakts … jūlijā. Cik tīkamas un dīvas

Man šķita viņas skumju pilnās acis

Un lūpas mēmi stingās! Pats es brīnos.

Ka viņa skaistule — tā laikam gan