Dons Karloss

Kā! Dons Huans! . . .

Dons Huans

Ak Laura, mana mīļā! .

(Skūpsta viņu.)

Kas te pie tevis, mana Laura?

Dons Karloss

Es.

Dons Karloss.

Dons Huans

Lūk, ko necerēju sastapt!

Es būšu tavā rīcībā līt.

Dons Karloss

Nē!

Šobrīd — tūlīt.

Laura

Don Kārlos, esiet mierā!

Nevis uz ielas — manā mājā jūs —

Un tūdaļ ejiet prom.

(neklausās viņā)

Es gaidu. Nu,

Tev taču šķēps ir klāt.

Dons Huans

Ja tiešām tev

Tā jāsteidzas, — lai iet.

(Viņi cīnās.)

Laura

Ai, ai! Huan! . . .

(Metas gultā. Dons Karloss krīt.)

Dons Huans

Tam beigas, Laura, piecelies.

Laura

Nu ko?

Viņš beigts? cik jauki! manā istabā!

Ko tagad iesākt man, velns, vējagalva?

Kur gan lai viņu izmetu?

Dons Huans

Bet var būt,

Ka viņš vēl dzīvs,

(apskata mirušo)

Jā! dzivs! skat, nolādētais,

Tu taisni sirdi dūris — kur nu garām.

Ne asins plūst no trejstarainās brūces,

Ne elpo vairs — kā tas tev tīk?

Dons Huans

Ko darīt?

Viņš pats tā gribēja.

Laura

Ak Don Huan,

Māc mani īgnums! Mūžam nelietības —